Alvila Kalnieša (Klēbaha) dienasgrāmatas

Fails
Ak26-Alvila-Kalniesa-dienasgramata-06-0013
AtšifrējaDagnijaUdre
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2021-04-13 13:54:25
Labots2021-12-07 18:27:10
Atšifrējums11.
P. 3 šodien sākās Saldū lielais gājiens uz mūžīgo dusas vietu. Es piesēdos pie klavierēm un nospēlēju meldiņus tām dziesmām, ko tad dziedāja pie mammulītes mājā un kapos. Sirds trūka, domājot, ka tur patlaban norisinās sēru ceremonija. Iedomājos arī, ka tad patlaban skan Tirzas baznīcas sēru zvans, tālumā pavadot mammulīti pēdējā dusā. Tā manas dzimtenes dāvana mammulītei. Es gribu lūgt bērniem, lai viņi arī man pēdējā ceļā liek skanēt Tirzas baznīcas zvanam. Vēl ko gribu lūgt: lai liek man zārkā līdzi manas mammas dāvināto dziesmu grāmatu, to, ko man dāvināja iesvētīšanas dienā 11. X. 1892. Tad gulēsim visi trīs blakam, sānu pie sāniem, gluži cieši kopā, vienā pulciņā. -
Vakarā. Nu mana mīļā mammuzīte viena pati savā kapiņā. Viņa skatās uz skolas namu, kur sākās priekš 28 g. mūsu laimīgā dzīve, kur pasaulē nāca Ritumītis un Ainucītis, kur mēs strādājām un pūlējāmies spēku pilnībā, kad bijām jauni un kad sirds un rokas priecājās darba un pūļu. Dzīvojām laimīgas dienas pēc atgriešanās no Krievijas ... dienām un gadiem, audzinājām savas četras atvasītes. Mammas un mammulītes kapiņus kas saskatāmi no mūsu vecā dzīvokļa, kur ritēja mūsu laimes dienas. Arī es reiz būšu starp mīļajām sirsniņām, lai tikai viņas mani drusku pagaida, gan atnāks arī tā dieniņa. -
Nu pirmā naksniņa, kad mammulīte dusēs šķirta no pasaules un mums visiem svētīgā mierā, kur nav ne sāpju, ne ciešanu, ne asaru, jo pirmās lietas pagājušas. Jau teicu, ka nu man nekādas bailes no nāves un miršanas, jo es būšu starp viņām, kas mīļākas par visu.
Atšifrēt tekstu
Atslēgvārdi
AtšifrētIzvēlies cituBiežāk uzdotie jautājumi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs