[1341] 5037 - 5038
Teic. L, Lempis 45. g. v. Taukuļu s. Viļānu pagasta.
PASAKAS

5037

Riez dzīvojuši vīrs ar sievu, viņiem bijusi smuka meitiņa kuru
abi divi ļoti, ļoti mīlējuši. Meitenīte augusi, abu lolota un nekā ļauna
pasaulē nezinājusi. Bet te nomirusi māte un pēc necik ilga laiciņa,
tēvas aprecas otreiz.
Pamāte bijusi īsta ragana, skopa un nenovīdīga. Dzinusi meitenīti,
darbā dien un nakti, bet nekad nebijis diezgan.,- situsi bāreni un nede -
vusi ēst. Bārenīte ar visu panesusi, bez viena ļauna vārdā un tas
pamāti vēl vairāk kaitinājis. Reiz pamāte nakti ap pulkstens divpads -
mitiem sūta meiteni uz pirti vērpt, Meitenītei bijis ļoti bailes, bet
baidīdamās no bargās pamātes aizgājusi ar. Sākusi vērpt, bet pēc necik
ilga laiciņa pie durvīm kāds sāk dauzīties. Meitenīte beidz darbu un
sāk lūgt dievu, -bet tas tur aiz durvim dauzās kā negudris, beidzot
durvis atsprāgst un tajās parādās pats velns. Lai šij nebīstoties,
velns meiteni mierina, viņš neko ļaunu nedarīšot, -ēsot nācis precībās.
Ko nu jūs mani nabagu precēsiet, man taču nav ne zeķu ne cimdu. meitenīte
nobijusies pretojas. Tas nekas. Tūliņ būs! Velns iesaucas, un tiešām
drīz vien zeķes un cimdi klāt kā no zemes izlīduši. Bet man nav
drēbju. Un kādēļ tad Jūms mani nabagu vajāg? Vai tad Jūms nav bagātu
un smuku meitu diezgan? Nu jā es gribu taisni tevi un nevienu citu
velns ieteipjas, Saki ko tev vēl vajag un viss tūliņ būs klāt. Un kā
sacīts ta ari darīts velns pasauc savu kalpu un liek tam atnest skaistas
drēbes, rotas un naudu. Bārenīte sāk posties un ģērbties skaistajās
rotās, bet te iedziedas gailis un velnam jāmūk. Bārenīte iet uz māju
un saka tēvam lai braucot mantām pakaļ. Tēvs visu redzēdams brīnās vien
bet pamāte aiz skaudības paliek zili melna un nomirst, tā bārenīte
atkal ar tē vu dzīvo laimīga un galvenais bagāta.

Teic, M. Actiņš, 70.g.v. Trolovnu, m. Viļānu pagasta

5038

Kādam tēvam bijuši trīs dēli. Divi notiem kā ne kā, -diezgan
gudri, bet trešais tik dumjš, kā nekur liekams. Reiz tēvs sadusmojies
izden dumjo dēlu, -Nikolu no mājām. Tas aiziet pie kunga un lūdz
lai iedod zirgu ar ko aizbraukt uz tirgu. Kungs zirgu ar iedod. Bet
ko Nikola Dara - šis tirgū zirgu pārdod, atnāk mājās ar pilnu kabatu
naudas un to izdala tēvam, mātei un brāļiem. Tēvs par naudu priecīgs
Bet Nikola mātei saka kā līdz ko redzēšot kungu nākam, tad lai šij
tūliņ paslēpjot padusē cūkas pūsli piepildītu ar asinim. Kā tad pēc
pāris dienām kungs nāk ar. Nevar taču atstāt pašu labāko zirgu.
Kungs niknis, noskaities prasa zirgu. Bet Nikola piegājis mātei, sāk
ar to strīdēties kur šij zirgu likusi un kad māte saka ka no zirga
nekā nezina, -Nikola izrauj no kabatas nazi, dur ar to mātei, māte
nokrīt pie zemes kā beigta. Pēc tam Nikola izvelk no kabatas stabulīti
sāk stabulēt. Māte mirkšķina acis, kustina kājas un beidzot pieceļas it
kā nekas nebūtu noticis. Nū kungs vairs par zirgu i nedomā, bet tikai
prasa lai Nikola pārdod šim stabulīti. No reizes Nikola par to ne dzir -
dēt negrib, bet beidzot piekāpjas un pārdod stabulīti par simts rubļiem
Kungs aiziet mājās un tūlīņ grib brīnuma stabulīti izmēģināt.
Sāk ar sievu strīdēties un drīz vien jau sievai nazis ribu starpā.
kungs nu mudīgi stabulīti no kabatas laukā un sāk strumpēt. Bet sieva
ka beigta tā pagalam. Kungs nu noskaities kā elle, aizskrien sagrābj
Nikolu, iebāž to maisā un uz upi projām, bet tikai pie upes apķeras
ka steigā nav paņemis cirvi līdz ar ko izcirst āliņģi, kungs pamet
maisu ar Nikolu uz ledus un pats skrien pēc cirvja. Pa to laiku brauc
garām kunga radinieks, Nikols to dzird un sāk vaimanāt;
Ak tu kungs un augstais debesu tēvs ko nū es darīšu, ko nu es darīšu
ne māku rakstīt ne lasīt un mani grib par ķeizaru celt.
Kungs to dzirdēdams apstājas un sāk Nikolu izprašņāt kas par lietu.
un dzirdēdams kā šis būsķeizars smaksā Nikolam divi simts rubļu un
ielien pats maisā. Nikola paņem kunga zirgus un aizbrauc.
Pa to laiku ar cirvi klāt, izcērt āliņģi un iegrūž savu radinieku
un noslīcina kā kaķi.
Pēc kāda laiciņa kungs ieraugā Nikolu braucam skaistā pajūgā
un domādams to noslīkušu krustus vien met, bet kad ķēms no svētās
zīmes nebēg, kugs sāk runāt un prasa, -kur šis esot kļuvis tik bagāts
un kur ņēmis tik skaistus zirgus. Nikola stāsta kā tur kur kungs šo
iegrūdis tādu mantu esotcik tik uziet, un šis jau tagad paņemis tikai
to prastāko un nabadzīgāko pajūgu ar ko pabraukātie. Tagad šis esot tik
bagāts kā kungu ar visu viņa mantu pat par sulaini sev neņemtu.
Kungs to dzirdēdams skriešus skrien uz māju, sameklē maisu un pavēl
saviem sulaiņiem to nest uz upi un iegrūst āliņģi, -sak vai nu tādam
durakam kā Nikolam vienam pašam atstās tik daudz mantas.
Sulaiņi ar izpilda kunga pavēli, to iegrūž upē kur tas noslīkst.
Bet Nikola ar saviem zirgiem un mantu dzīvo mierīgi tālāk.