Harija Žibnera folkloras vākums

0704-Harijs-Zibners-0024
AtšifrējaBella Bērziņa
Pabeigts
Akceptēts
Labots2021-10-26 19:04:25
Atšifrējumsnekā, - ja tu darīsi tā, tad es tevi apšķiņķošu no galvas līdz kājām." Tā nu izdara ari - Jānis iedod viņai savu manteli un šie nu izvelk viņu no tā cauruma, nu viņš pats - tas jaunais jenerālis ņem viņu uz savu zirgu un ved mājā. Vakarā pa tumsu viņi pārjāj mājā un ieved viņu iekšā, tā kad neviens nemana. Un tad viņš liek izmūrēt sienā tādu skapi un tur viņš viņu turēs iekšā. Un tad viņš licis, lai kēkša nes ēdienu uz viņa paša istabām un lai nes vairāk kā agrāk. Viņš pats pie durvīm to ēdienu paņēmis un pabaŗojis to savu meitu. Tā viņš nevienu nav laidis viņai klāt un tā nu jau labu laiku viņi dzīvo. Vecie atkal brīnās kā viņš nu tik daudz ēd un atkal, kad ieiet pie viņiem, tad atkal pardaudz ātri skrien prom. Vecie vienureiz atkal ņem viņu rokā: "Nu, kad tev vajag kādu biedreni - sievu vai, tad ej un izlūkojies bagātu vai nabagu - vienalga; mantas tev ir diezgan - pūru jau tu viņai vari dot." Dēls to nu tā dzird. "ak tā," viņš saka, "tas ir labi, tad parakstāt man te, ka jūs būsit mierā, lai es ņemu, kādu sievu tik es iedomājos." - "Vai, dēls," māte saka, "kamdēļ tad tev vajag parakstīt, mēs jau tev nepretosimies - kādu sievu tu paņemsi, tāda būs laba." Jā, jā, bet viņš gribētu, lai paraksta. "Nu, kas ir - parakstīsim viņam to lapu," saka tas jenerālis savai sievai. Tā parakstījuši viņam to papīri. "Nu," viņš saka, "vai tad jūs nu gribētu to manu sievu redzēt?" Jā, kātad, - vai tad nu negribēs! Nu viņš izģērbis to savu sievu zīdos un zeltos un nu ved pie vecajiem. Vecie saka: "Vai, dēls, ko tu tādu kropli esi apprecējis - viņai jau nav ne roku, ne mēles, nekā - kur tu tādu liksi?" - "āre, kur labi bij, kad liku jums parakstīt," saka dēls, "bet tā ir mana laime - to es mežā atradu. Tas ir Dieva likums - paša tikums." Nu lai viņš dzīvā vesals - vecie ari piekrīt. Nu tā jau sadzīvo kādu pusgadu. Uzreiz pienāk vecajam jenerālim ziņa, ka jāiet uz kaŗu - ķeizars sauc uz kaŗu un tas vecais jenerālis viņam arvienu labs ir bijis... Bet viņš jau ir vecs; viņš pasauc to dēlu: " Klausies, tev manā vietā būs jāiet uz kaŗu - es tev to godu novēlu - es jau esmu vecs." Un viņam - tam vecajam jenerālim bijis tāds uzticams Donckas kazāks - to kazāku viņš devis viņam līdz uz to kaŗu, un kad raksta kādu grāmatu uz mājām, tad lai dos tam Donckas kazākam un tas atkal lai jāj taisnu uz mājām. To atvēli viņš dabūjis no ķeizara. Nu tā tas jaunais aizgājis uz to kaŗu. - Nu, kas ir - pēc kāda laiciņa piedzimst viņai mājā dēls. Abar tas bijis tāds dēls, kad tik smuks nekur nav redzēts: saule priekšā, mēness pakaļā un zvaigznes visapkārt. Un tas puika neaug vis pa gadiem, bet viņš aug pa dienām un pa mēnešiem. Jā, un tas Donckas kazāks tobrīdi akurāt bijis mājā. Nu sieva un vecie saraksta grāmatu, kā tur nu ir ar to dēlu un iedod tam kazākam, lai ness prom pie jaunā jenerāļa. Un pieteic, lai nekur nekavējas. Viņš nu tā jāj, un tas ceļš iet akurāt garām gar to sievas tēva - bagātā krodzenieka krogu. Tai krogū andelējies tas bende. Tas kazāks nu jāj tam garām un lasa uz durvīm tādu uzrakstu - tur nav brīv garām ne aiziet, ne aizjāt, ne aizbraukt - papriekš visiem jāiet iekšā; - ja tā nedarīs - galva nost. Viņš izlasa un domā: "Kā nu lai dara?" Beigās taču jāiet tai krogū iekšā. Kazāks nu ieiet un apsēžas uz beņķi, - tas bende atkal ielej viņam kādu šnabi, un kazāks atkal iedzer, un papļāpā. - Beigās viņš aizmieg sēdēdams. Bende atkal izņem viņam no tašas to vēstuli un krodzenieks ņem un pārraksta: "Tev ir tāds dēls...- ir tāds dēls ar septiņām galvām," un vēl tur šā tā. Bende ieliek vēstuli atpakaļ kazāka tašā un labs. Kazāks pamožas, paņem savu tašu un aizjāj uz kaŗa lauku pie jenerāļa. Jenerālis izlasa to grāmatu un nobēdājas: "Skaties, kā Dievs mani piemeklē - sieva jau man tāda kroplis un nu vēl tas bērns būs pēc vella! - Bet ko tur nu var darīt. - Dieva likums - paša tikums." Un viņš uzraksta tādu grāmatu, lai neķeras neviens klāt ne viņai ne viņas bērnam, lai viņš būtu kāds būdams, tik ilgi, kamēr viņš pats pārnāks mājās un apskatīsies. Grāmatu iedod atpakaļ Donckas kazākam, lai ness živai mājā. Un nu skaties! - mājā jādams tas kazāks iejāj atkal tai krogū. Bende atkal dod ēst un dzert un tas kazāks noliek savu tašu un aizmieg. Krodzenieks atkal paņem to grāmatu tā pārraksta: "Tagad mani vecāki, es jums pavēlu ņemt to manu sievu un viņas bērnu un likt nokaut. Un ja jūs neizpildīsit tā kā es esmu pavēlējis, tad jums pašiem kaklis nost." Vēstuli nu kazāks pārness mājā un vecie izlasa un pārbaidās: "Nu vai nu traks ir palicis? - liek savu paša sievu un miesīgu bērnu nobendēt. Un kad vēl tas bērns būtu nejauks, - bet tas jau ir tāds kā bilde." Viņi jau nepavisam negribētu to pielaist, ka tādu smuku sievu un bērnu kauj nost, bet tur ir tāds nosacījums, kad tā nebūs izdarīts, tad
Atšifrēt tekstu
Atslēgvārdi
AtšifrētIzvēlies cituBiežāk uzdotie jautājumi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.