Staņislava Apšenieka folkloras vākums

0709-Stanislavs-Apsenieks-0039
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2022-08-05 22:43:24
Atšifrējumskartōt ar sovom kartom tai atkartoj nu kienenīnias vysu naudu i vysu vaļsti. Tai jis aizīt otkon uz dīnasti, a kienenīnia jam pi jō ēdīņa dalīk mīga zōļu. Kai Jōņs Bezsčastnais paād tai i aizmīg, a kienenīnia aizdadz vīnu sviaci i pasoka valnam, lai jū aiznas uz tū vītu kur jis beja ogrōk. Valns aiznas Jōni Bezsčastnū uz mežu otkon tymā pašā ustabeniā. Kod Jōņs pasamūda, jis sasadusmōja i sacieja, gon as tiav itū atrībšu. Tai jis sōka staigōt pa ustobu i atroda staigōdams mozys pagroba duravenis. Īleida jis pagrobā i atrūn skaistu kienenia capuri. Kai jis aplīk capuri tai molocs klōtu i soka, ka zam gultas caurumā asūt kienenia svōrki, kai tūs apviļkšūt tai vairōk navarūt pazeit. Tai Jōņs Bezsčastnais pāvēlej sovam moločam lai jū aiznas otkon uz kienenīnias pili. Molocs aiznas. Tagad kienenīņa Jōņa napazeist i spēlej otkon. A Jōņs sadūmoj atnimt nu kienenīnis sovys sviacis. Kai jis paceļ sovu jaunū capuri tai pulks soldotu klōt; a moločam beja taids liktiņs, ka jam vajadzēja myužeigi kolpōt tam kam byus breineigō capuria. Kienenīnia nu karaveiru pulka nūsabeist. Tagad kienenīnia riadz, ka Jōņs Bezsčastnais jū ir uzvarējis, jei grib ar jū sazapriaciat. Tai i nūteik, Jōns ir ar mīru, tai jī i sazaprecej. Kaidu reizi Jōņs Bezsčastnais soka, ka šis gribūt aizīt pi sova vacō kienenia. Labi jis aizīt. Kai jis grib īt pi sova vacō kienenia, tai načaļnīk klīdz, a Jōņs jam īdūd vīnu sauvi zalta naudas. Tai jis daīt pi ūtrō načaļņīka tys otkon klīdz, a Jōņs jam īdūd divi sauvis zalta naudas. Daīt pi trešo i trešais klīdz, tai jis īdūd i trešajam trejs sauvis zalta naudas. Jōņs Bezsčastnais īīt pi kienenia ād i dzer. Nu kai dzeivojūtīs vaicoj kieneņš? A labi soka Jōņs vot šam i sova sīva da jav asūtia. Tai jis nūdzeivoj pi kienenia lobu laiku; paceļ capuri i molocs klōtu. Lai nas jū atpakaļ. Tai jī kotrys dzeivoj sovā sātā, a Jōņs veļ i šudin dzeivs, ka vakar nanūmyra.
Stōstēja A. Kozur Mastareigas cīmā, 53. g.v.

16

Dzeivōja divi vaci cylvaki: veceits ar viaceiti, jyuras molā. Vīnu reizi veceits soka ka šīm vajadzātu bārnu, a bārnu jīm nabeja. Ta veceits aizī uz mežu izcierš ūzula vōli, atnaz uz sātu i leigoj. Leigo, leigoj, atleigoj trejs godi. Pēc treju godu izaug nu jō stypris puika. Jis aizīt uz jyuras molu pajam akmini i izveļ uz ceļa. A lylu akmini jis izveļ. Tymā reize gadējōs braukt pa lylū ceļu kieneniam. Dabrauc ji pi akmiņa a navar tikt pōri. Tai jis atsauc vīnu pulku karaveiru lai nūveļ jam akmini nu celia. Nikō, karaveiru pulks da i pakustynōt jō navar. Tai kieneņš atsauc ūtru karaveiru pulku, a kai navar akminia pakustynōt tai navar. Tai puika izīt uz celia i soka: vot tagad gon as jyusim vysim padareišu kaunu; i panam akmini uz mozō piersteņa i īsvīž atpakaļ jyurā. Par šitu, ka puika jam nūsvīdia nu ceļa akmini kieneņš pīrakstēja jō tāvam i mōtei maizi uz vysa myuža, a uz pašu soka lai aizejūt uz jū. Tai puika i aizīt. Pi kieneņa jis soka ka gribūt īp [īt] pasaulia apsaskateitu, lai šam izkaļūt vāzu ar kū īt pasaulī. Tai kieneņš apsajam jam izkaļt vāzu i īdūd jam celia
Atšifrēt tekstu
Atslēgvārdi
AtšifrētIzvēlies cituBiežāk uzdotie jautājumi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.