2049, 3321

Dzimtā puse!
Es vienmēr ar cieņu atceros Tevi!
Mana mīļā bērnu dienu zeme! Nekur pasaulē nezied tā pienenes, kā uz lielā Bēržu
kalna - viss dzeltens. Ievu baltums, milzīgie ceriņu krūmi un senie lielie koki, kas bija
ap māju...
Tagad reizēm sapņos aizmaldos bērnības pieneņu kalnos pie Skuķu mājas kas toreiz
bija mana mājvieta. Tā bija mana septiņpadsmit skaistākos dzīves gadus! Māja bija
bezsaimnieka un bieži mainījās kaimiņi.
Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad gribas, kādam pastāstīt par savu dzīvi un
pieredzēto. Varbūt kāds izlasīs manas atmiņas... varbūt kādam tās noderēs! Mana
mazā pasaule, nekādi pasaules skaistumi nav mērojami ar vietu, kur mazā Aimas upīte
ietek Gaujā. tur netālu Gaujā ietek noslēpumainā un leģendām apvītā Melnupe no
Igaunijas puses. Skaistās Gaujas pļavas, kas pilnas ar seniem ozoliem un majpuķītēm.
Balto pūpolu krūmu audzes. Mums ar kaimiņu bērniem Dzintru, Guntu manu māsu un
citiem bija tradīcija marta brīvdienās paņemt zirgu un braukt pēc pūpolu zariem. Tas
bija vesels piedzīvojums! Vienu gan neaizmirsīšu, kad ieraudzīju lielas vilka pēdas uz
Gaujas ledus. Man mīļa ir mammas stāstītā teiksma par Melnupi, kas arī ietek Gaujā,
kuras ūdens esot svēts jo tekot no austrumiem uz rietumiem. Savās darba gaitās
redzēju pastkarti, kur bija redzams svētozols uz upes krasta, kur abas upes saplūst
kopā.
Mana mamma Skuķu fermā slauca govis līdz manai piedzimšanai un man smējās, ka
es esot piedzimusi kā Jēzus bērns gandrīz govju silē! Kā beigusi slaukt govis tā 1953.
gada 10. maijā vakarā vesta uz netālu esošo Aumeistaru slimnīcu!
Pēc vēstures faktiem ap 1950. gadiem Skuķu māja bija kāda maza kolhoza centrs,
kuru vēlāk apvienoja ar citiem līdz beidzot bija kohozs Gauja. Otrā pusē ceļam bija
mana tēva māja Baudži, kur dzīvoja viņa brālis JānisAugusts Ābelītis ar ģimeni un
vecmamma Karlīna Gruzna Ābelīte. Baudžu mājas bijas senas celtas ap 1887. gadu tāds
gada skaitlis bija iegravēts melnajā virtuves sienā. Mājas viena daļa bija otrās pasaules
kara laikā nopostīta. Šajā apkārtnē bija notikušas smagas kaujas ar tankiem un
lidmašīnām.
Esmu Anita Rozniece dzimusi Ābelīte Valkas rajona Aimas ciemā 1953. gadā kā
rakstīts manā pirmajā dokumentā dzimšanas apliecībā, ko parakstījis cema priekšnieks
Rauzāns. Mani vecāki Arvīds un Zenta abi dzimuši un izauguši Zvārtavas pagastā.
Skolā gājuši Luturskolā.
Tevs pabeidza 6. klases. Mamma mācījusies igauņu klasēs, kas arī bijusi Luturskolā
iespējams, ka līdz 1940. gada Okupācijai. Mamma pēc tautības bija igauniete, bet
vēlāk pasi saņemot bija likts rakstīt, ka ir latviete. Labi prata igauņu, vācu un krievu
valodas.Vecāki bija kolhoznieki. Tēvs kohoza laikā kādu laiku bija grāmatvedis,
bet vēlāk, kā toreiz teica klētnieks - tagad tas sauktos noliktavas pārzinis.

alūksnes muzeja bij. fondu glabātājas Anitas Roznieces (1953, Aumeistaru
slimnīcā) manuskripts saņemts 19.02.2019.
Tālr. 28641578.