Vladimira Vigdorčika atmiņas

Ak128-Vladimira-Vigdorcika-atminas-01-118
AtšifrējaBella Bērziņa
Pabeigts
Akceptēts
Labots2021-11-29 21:24:36
AtšifrējumsNo mūsu ceļojumiem jāmin ļoti interesants brauciens pa Volgu no Maskavas līdz Astrahanai [Astrahaņai] un atpakaļ. Braucām ar Gunu pirmās klases kajitē [kajītē] komfortablā kuģī "Ļeņins". Braucienā mums pavērās visa Krievzeme, pamācoši kultūrvēsturiski. Iepriecināja varenā upe un skaistā daba. Visās pilsētās apstājamies [apstājāmies], apskatījām celtnes - kremļus, baznīcas, muzejus. Gorkija muzejā ieskatījos vienā akvareļa gleznā, kas likās ļoti pazīstama. Tā bija Aleksandra Benua gleznota Bāzele, uzkalniņš virs Reinas ar universitātes ēku, no kura mēs studenti ar profesoru Čoki noskatījāmies pirmskarnevāla dienā plostu ar "mežonīgu vīru". Biju aizkustināts, sajutu no gleznas nākošo Bāzeles gaisu. Interesantā, bet netīrā Astrahaņā mūs pārstedza [pārsteidza] smilšu vētra, kas gandrīz sadragāja mūsu kuģi pret piestātni. No uztraukuma saslima kapteinis un viņu nomainīja cits. Uz kuģa mēs ēdām pie viena galdiņa ar blakus kajītes pasažieriem, precētu pāri - omulīgu, laipnu, ļoti vienkāršu vīrieti un smalku, patīkamu sievu. Kā tas jau notiek, trīs nedēļu laikā trīs reizes dienā sēžot pie viena galda un arī visās ekskursijās kopā staigājot, tīri vai sadraudzējamies. Pārrunājām visu ko, stāstījām par sevi, kaimiņš izrādījies jūrnieks, bet stāstījumos bija atturīgs. Kad atpakaļceļā piestājām Volgogradā un taisījāmies iet uz pilsētu nolikt vainagu pie memoriāla, no kajītes iznāk mūsu kaimiņš baltā jūrnieka ķitelī, viceadmirals [viceadmirālis], Padomju Savienības varonis. Mums visiem mutes bija vaļā no brīnuma. Mūsu tik vienkāršais atturīgais kaimiņš izrādījās slavenais zemūdeņu komandieris Grigorijs Ivanovičs Ščedrins, kas 1942. gadā veda zemūdeņu grupu no Vladivostokas uz Murmansku - pāri diviem okeaniem [okeāniem] un caur Panāmas [Panamas] kanālu. Par šo varonīgo, jā, leģendāro braucienu viņš saņēma Valdības augsto apbalvojumu. Iespaidīga bija ekskursija pa varoņpilsētas kaujas vietām, kur faktiski izšķīrās kara liktenis. Braucot no Volgogrādas [Volgogradas] līdz Maskavai turpinājās mūsu nepiespiestās sarunas ar Ščedriniem un mēs šķīrāmies kā īsti draugi. Turpmākos gados viņi ciemojās pie mums Rīgā, mēs pie viņiem Maskavā. Pēdējo reizi iebraucot Rīgā, Emilija Ivanova nolika ziedus uz Gunas kapa.
Atšifrēt tekstu
Atslēgvārdi
AtšifrētIzvēlies cituBiežāk uzdotie jautājumi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.