Alvila Kalnieša (Klēbaha) dienasgrāmatas

Ak26-Alvila-Kalniesa-dienasgramata-15-0031
AtšifrējaAnita Ernestsone
Pabeigts
Akceptēts
Labots2021-04-08 08:37:26
Atšifrējums24.III.48. Saule, tomēr no rīta auksts.
Pabeidzu Konstances Miķelsones Nelga svītu. Daži gabali bija jau lasīti agrāk. Miķelsone visos tēlo mīlestības komplikāciju gadījumus, kur dažreiz cilvēks padots varai, pret ko nav spēka turēties pretī, bet reālā dzīve tomēr liedz tā piepildīšanu. Tad galu galā parādās cilvēka seklā selgas daba. Cik dzīve tiešām savāda un tomēr īsta un citāda kā iedomājos.
Sāku lasīt Pētera Aigara Dienišķo maizi. Netiku vēl tālu, bet daži tēlotie cilvēki liekas ne visai īsti. Vālodžu Līnai liekas seksuāli komplicēts raksturs - tās iedzimtā daba.
25.III.48. Zaļā ceturtdiena. Visur strādā. Saule. Auksts.
Bērnības un jaunības laikos Ciešanas nedēļa bija arī Klusā nedēļa, svinēja Zaļo ceturtdienu, vissvētākā diena bija Lielā piektdiena. Tagad tas svinīgums zudis, aptumšojies, necik tas nav jūtams arī trimdas apstākļos, kur nu jau ceturto reizi stāvam Lieldienu priekšā bez kāda prieka.
Izlasīju Aigara Dienišķo maizi. Kāpēc autors nosaucis savu darbu tā? Vai mīlestības pēc, kā to jūt Līna, Andrejs un Marīte? - Savādi ļaudis, kas liktos izdomāti, kā Līna, ja nebūtu pasaulē S. kdzes, kas savā kāzu vakarā aizgājusi pie cilvēka, ar ko salaulājusies tikai pēc laika un tad savkārt šķīrusies no tā. - Romānā dažs kas savārstīts.
Dzird, ka Centrālnometnē atklāta komūnistu spiega organizācija.
Šodien paiet jau 23 gadi, kad vadījām mūžu dusā savu draugu Miķeli Borgu. Ātri aiziet laiki un gadi, retas kļūst ceļa biedru rindas, gausākas kļūst kājas arī atlikušajiem, kam arī vienam pēc otra būs jānoliek ceļa spieķis un jādodas pie miera lai cik ko būs panācis.
26.III.48. Taisās spīdēt saule.
Lielā piektdiena. Mūsējie baznīcā. Priekš gada desmitiem gājām uz baznīcu, lēni un rāmi nosoļodami tās 8 verstis līdz Tirzai. Pl.8 izgājām no mājas. Ceļš jauks - tikai no Āžu kroga han garlaicīgs pa t.s. "Tirzas laukiem"- T.i. auglīgajiem Tirzas muižas tīrumiem, kas stiepās līdz pat baznīcas mūriem. Jauka bija iešana līdz Narātiem, paplikāks ceļa gabals gan no Narātiem līdz Āža sila sākumam. Gabaliņš pa silu līdz Elkšņupei - Golgovskas un Tirzas robežai. Tur mūsu ļaudis, vezdami uz Kancanu mūžu dusā savus mīļos, vienmēr apstājās, lai iegrieztu priedē vai bērzā piemiņas krustu. Cik reižu neesmu pasēdējies uz Elkšņupes tiltu - iedams vai nākdams pa to ceļu. Pēc tam, kad atstāju Golgovsku - vēlākos gados redzēju, ka sils stipri izcirsts, nekā vairs nebija no vecā jaukuma un ēnainuma, daudz kas bija zudis no agrākās pievilcības. - Pret Tirzas muižu vecais zvanītājs jau "zvana draudzei" ("svētam rītam" viņš jau nozvanījis rīta agrumā), un kad mēs pa kājceliņu tīrumu starpā esam uzkāpuši baznīcas kalnā, viņš "zvana mācītājam", un tad pēc laiciņa pa lielo ceļu, abās pusēs tam vecās apses, brauc augšā vecais Pōrta tēvs, un ļaudis to godbijīgi sveicina.
Kādu reiz tiku arī bijis Golgovskas pareizt. baznīcā, kur Lielajā piektdienā sanāca vairāk luterāņu nekā pareizticīgo. Ap tiem laikiem bija ieviesies paradums tur dziedāt ciešanas dziesmas no mūsu dziesmu grāmatām, jo pareizticīgie gandrīz vai visi bija pārgājēji no ev.-lut. draudzes, viņos joprojām kvēloja vecais gars. Taču šo paradumu gan izbeidza: dziesmas dziedāja visa draudze, [...].
Ļaudīm patika noskatīties "pestītāja guldīšanā" [krieviski] ceremonijā, tāpat tie pulcējās lielā skaitā Lieldienas nakti, lai redzētu spožo Lieldienu augšāmcelšanas ceremoniju. Krievijā tā bija izcili spoža un svinīga.
Atšifrēt tekstu
Atslēgvārdi
AtšifrētIzvēlies cituBiežāk uzdotie jautājumi

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.