24.IV. pilnsapulcei runa.
Arī mūsu kolonijai nācās pārlaist vienu vētrainu sadzīves posmu. Šī posma kaislības ne tikai nav norimušas un asumi nogludinājušies, bet pieņēmuši tādu izpausmi, kā citiem par mums jau sāk nodibinaties ne visai labs ieskats, kamdēļ pirms mēs uzsākam savas darba gaitas, mazliet gribu pakavēties pie raduša stavokļa un mūsu savstarpējām attiecībam. Notikušā cīņa ir sekas mūsu kolonijas sašķenšanas divās grupās. Vairākums šādu sašķelšanos ne gribējis, ne tam tāda bija vajadzīga. Kā jau es pagājušā pilnā sapulcē aprādiju, ne mēs, aiz lielas godkārības dzīti, tīkojām pēc tiem amatiem, ne mēs gribējām kādu "izēst" no viņa ieņemtās "siltās" vietas. Viena no demokratizma pazīmēm ir tā, ka vairākums ievēro arī mazākuma prasības un interesēs, bet tas nenozīmē, kā mazākums var uzkundzēties vairākumam izvedot visur savu gribu un kā tas var nerēķināties un ignorēt vairākuma intereses un vajadzības. Un jā nu šī, viena daļa vadoties no personīgām, šaurām grupas interesēm, materieliem labumiem, pie kam pasvītroju, pašureizejiem, labumiem, kuri rīt vai parīt var pavisam izgaist, uzskatijas vairākuma tieksmes panākt mūsu tagadejai dzīvei jēgu un kulturu - par tik nesvarīgām, pat kaitīgām savas grupas interesem, ka nekas neatlika, kā pieteikto cīņu pieņemt un novest to līdz beigām. Bez šaubām, šādā cīņā tiek skārtas ari viena - otrā personīga lieta, jo sevišķi tad, kad nav nosakams, kur beidzas sabiedriskais un sākas personīgais. Labi jau būtu, ja tas izpaliktu un vēl labāki būtu, jā mūsu grūti piemeklētās mātes Latvijas saujiņa dēlu un meitu trimdā nesāktu savstarpeji apkarot. Lielākai daļai no mums nav vajadzīga un pat pretīga savstarpeja apkarošana, naida celšana, nesaticība, bet tā grib paturēt un saglabāt kauč mazu drusciņu valgmes no tik dārga, mums tagad nesasniedzama dzimtenes avota - Latvijas kulturas, Latvijas gara mantām, no Latvijas daiļuma un cēluma. Vai tad visiem šīs vēlēšanas vairs nebūtu? Vai tad uz tiem nekliedz saukļi pēc tā, no katras saņemtās laikrakstu lapas? Jā nu tas vienam vai otram neko nenozīmētu, tad pēdejais laiks tomēr būtu saprast, kā mēs esam tikuši no mantas, mēs vārda pilnā nozīmē esam nabagi, kuriem jāpārtiek no citu žēlastības un ne jau ar šādu savu nabadzību, kurai piebiedrojās kaušanas, dzēršana, logu dauzīšana, vienā vārdā sakot huļiganizms, mēs varētu cerēt, ka tiksim ierindoti citu kulturelu tautu saimē, kā līdzvērtīgi tās locekļi. Neaizmirstiet, kā mēs tiekam novēroti, svērti un vērtēti no daudzu tādu tautu piederīgiem, kas par mums neko līdz šim dzirdējuši un mūs redz tikai pirmo reizi. Un jā nu mēs gribam, lai mums nenovērtē par zemu, tad jarāda un jaiepazīstina tie ar mūsu gara bagātībām. Un to nav mazums, vajag tikai gribēt un strādāt Darba ir daudz, darītāju ir maz un tie var sākt pagurt. Vairākums draudzīgi ir stiepis savu roku mazākumam un aicinājis it visus talkā. Bet vai visi grib sniegt savu roku pretīm? Un vai draudzīgas rokas spiediena vieta nav solīti un pat saņemti draudi un un pat rungas sitieni. Es vēl reizi uzsveru, mēs esam pret naidu, mēs gribam godīgu sastrādāšanu, bet visam ir sava robeža. Jā atseviškas personas sāk apdraudēt visas kopības intereses, un ar savu rīcību mest ēnu uz visu koloniju, tad lai tie zin, kā ja vēl reizi atkārtosas tādas lietas, kādas notika dažas dienas atpakaļ, tad, ka man viena amatpersona izteicās, dalībniekus var sagaidīt ļoti nepatīkams atalgojums, līdzīgi tam, ka tas notiekot pārejās zonās. Par vienu vai otru lietu katram cilvēkam var būt savi ieskati un citāds atrisinājums. Un jā tas atklāti tās izsaka un godīgi tās aizstāv, tad man šķiet, neviens nevarētu to ņemt ļaunā un domu izmaiņa var nākt lietai tikai par labu. Šādai ciešākai sadarbībai, informācijas un domu izmaiņai valde paredz biežāki sasaukt pilnas sapulces, kurās tad katris varēs nākt ar jautājumiem un ierosinājumiem. Kas zin, cik ilgi vēl lemts ir mums sanākt tagadejā skaitā, būt šeit kopā, kad sanākot kopā, dzirdot mātes valodu, dzimtenes dziesmas un redzot savus tautiešus, mēs varam uz brīdi justies, ka esam atkal dzimtenē un aizmirst, ka esam bezgala grūtās gaitās. Un vai tad tāpēc mums šīs atlikušais laiks jāsagandē naidojoties un viens otru apkarojot? Un vai jau tā nedaudzie spēki nepieļaujāmā kārtā jaizšķiež nevis mūs stiprināšanai, bet gan vājināšanai.
Man ir tomer parlieciba, ka izprotot stāvokļa nopietnību, mēs būsim atkal vienoti un ticība kopejam mērķim un kopejais darbs, palīdzēt saglabāt sevi un citus no bojāejas un atgriezties Latvijā, brīvā.